100 km zirga mugurā pa Andu kalniem

100 km zirga mugurā pa Andu kalniem (Kordiljeriem)

vai

2500 metru tuvāk zvaigznēm

Vai kādreiz ģeogrāfijas stundās spēju iedomāties, ka redzēšu Andu kalnus? Un kur nu vēl piedalīties pirmajā pārgājienā ar zirgiem pa Andu kalniem astoņu dienu garumā!

Tagad tas ir noticis - atrodos Čīlē, 500 kilometri uz dienvidiem no Santjago, kur no Chilena pilsētas pagriezāmies uz austrumiem, Andu kalnu virzienā lai veiktu 80 kilometrus pa līkumotiem ceļiem un nonāktu Andu kalnu pakājē, lai sāktu pārgājienu. Sirdī valda satraukums un neziņa - kā būs un kāda būs iepazīšanās ar zirgu, es taču nekad neesmu nopietni jājis zirga mugurā! Tās pāris reizes Argentīnā gaučo svētkos nevar uzskatīt par pietiekamām.

Pirmā iepazīšanās ar ceļabiedriem - Alberto un Marcelino no Spānijas un Marcelu, Makarenu no Čīles. Sarunvaloda - spāņu. Čilenā, 1. februārī satiekam Danielu, idejas autoru, kurš jau 5 gadu garumā veidojis šo maršrutu pa Andu kalniem, lai 2. februārī to atklātu un sāktu iepazīstināt ar to pasauli .

Pārsteigums jau 1. februāra vakarā, kad viesnīcā pirms ceļojuma katram ir uzšūts speciāls jātnieka tērps - bikses un jaka, siltā jaka ar aitas oderi, ūdensnecaurlaidīgas bikses, īpaši jātnieku aizsargi kājām, lieliska ādas cepure. Uz visām šīm lietām ir iešūts katra dalībnieka vārds un tās rotā firmas zīmols - "Cordillera aventura", kur pakavā iekļauti Andu kalnu grēda un zirga siluets.

1. diena - 2.februāris, trešdiena

Galvenais ir uzdrīkstēties!

Ar džipu vēl 4 stundas braucam līdz El Roble (Ozoli) apdzīvotam miestam, un esam jau Andu kalnu ielejā. Jā, visapkārt šo vietu jau ieskauj Andu kalni. Te katram ir sagatavotas 2 ceļasomas - viena ar ceļojuma laikā nepieciešamiem tualetes piederumiem, otra ar dažādām sausām uzkodām, maizi, žāvētu gaļu un citiem gardumiem. Pirms pirmā pārgājiena apsēdos uz sola un nolēmu mierīgi iestiprināties, izklāju savu ēdamo kurš vēl bija ietīts iesaiņojumā, nolauzu pusi no maizes un otru pusi noliku uz soliņa. Zibens ātrumā no mugurpuses viens no vietējiem apmetnes suņiem to paķēra un aizskrēja. Nodomāju, ka laikam sākušies džungļu likumi... Turpmāk gan nekas tāds vairs neatkārtojās, arī pats biju uzmanīgāks.

Mans zirgs, vārdā Baija, ir skaistā brūngani zeltītā krāsā. Sākumā mani mulsināja zirga noskumušās acis, bet tad aplūkojot pārējo zirgu acis, sapratu ka tāds ir zirga skatiens. Atšķirībā no suņiem un cilvēkiem zirgi nemāk smaidīt. Es speciāli sāku salīdzinājumu ar suņiem, jo nez kāpēc Latvijā saka ka suns ir cilvēka draugs, bet Argentīnā, ka cilvēks ir suņa draugs...

Dodamies ceļā. Mēs esam seši un Čalo - pavadonis ar 2 zirgiem. Otrs zirgs kurš bija rezervē jāja pavadā ar Čalo, bet kad ceļš kļuva šaurs, tad tas tika palaists vaļā un viņš vienkārši sekoja mūsu karavānai, meklēdams sev labāko vietu.

Pirmajā dienā veicam apmēram 18 kilometru. To var noteikt pēc ceļā pavadītā laika - 7 stundas. Vidējais ātrums ir 3 kilometri stundā, un ja pieskaita atpūtas pauzes, tad tā apmēram arī sanāk. Es jāju pēdējais, pirms manis Makarena, mēs ceļamies pa klinšainu nogāzi aizvien augstāk, un ar katru pakava skaņu paveroties atpakaļ skats uz Ozolu ieleju un apkārtnes plašumiem paliek arvien iespaidīgāks.

Pēkšņi Makarenas zirgs paceļas uz pakaļkājām, un Makarena nokrīt no zirga. Baidos iebļauties, lai pievērstu pārējo uzmanību, jo ja nu sabaidu savu zirgu? Iztiekam ar izbīli, kaut arī roka Makarenai ir nedaudz noberzta. Kaut arī ārā ir 25 ºc, tomēr nolemju uzvilkt savu džinsu auduma tiko kā dāvāto jātnieka jaku, lai katram gadījumam sevi pasargātu. Kā izrādījās, Makarena bija zirgu aiz pavadām rāvusi pie sevis, un šādos gadījumos zirgs paceļās uz pakaļkājām. Gadījumā, ja dzīvnieks veic straujāku kustību, ar rokām ir jāpiekļaujas pie zirga kakla un kājas sedlos jāstiep katra uz savu pusi, tādējādi saglabājot līdzsvaru. Šāda iemaņa arī lieti noder, ja zirgs vēlas kādu ceļa posmu veikt ātrākā riskī.

Par visu ir pārdomāts līdz pēdējam sīkumam, lai mēs justos komfortabli zirga mugurā - katram blašķis ar dzeramo, kurš ielikts speciālā siltumizolācijas materiālā un ar karabīni piekabināts pie sedlu cilpas, pretsaules krēms, uz galvas piestiprināma spuldzīte, kura darbojas 5 dažādos režīmos, sausajā ēdienā dažādas delikateses, medus šokolāde un riekstu pulveris enerģijai.

Šķērsojam kalnu upes un gravas, mežus un ielejas. Mežos galvenokārt ir ozoli, kaut arī tie stipri atšķiras no mūsu ozoliem - lapas ir mazas un nav mūsu izpratnē raksturīgā lapu forma. Ar nelielām pieturām ap 19.30 ierodamies apmetnē, kur mūs jau sagaida ugunskurs, katram sava telts, lielā pavāra telts - virtuve un tikpat liela telts - restorāns, kurā vakarēšana ir vienkārši lieliska. Ieraugot telti - restorānu, uzreiz rodas doma tādu iekārtot arī Ogrē - piekarināt pie griestiem lampas, sarūpēt saliekamos galdus, krēslus un baudīt Latvijas vasaras vakaru pie mammas Dabas. Pirms vakariņām lielisks ir tradicionālais Čīles aperetīvs - pisco sauer. Nekas labāks nevar būt pēc pirmajā dienā veiktā ceļojuma. Atraisās valodas un apkārtne liekas vēl romantiskāka! Apmetne paslēpusies nelielajā, bet dziļajā Chureo ielejā, kuru no trim pusēm ieskauj pamatīgas Andu kalnu grēdas, un saulei rietot Tu vari vērot, kā ēna staruji pārņem klints sienu. Tepat blakus čalo kalnu upe, kuras ūdens ir kristāltīrs un ledaini dzestrs. Sākumā likās jocīgi, ka kur vien paveries, visapkārt pie katra krūma piesieti zirgi un mullas. Te ganījās ne tikai mūsu, bet arī apmetnes ierīkotāju zirgi. Tagad tie visi mielojās ar kila krūma lapām. Tā zirgiem gandrīz kā delikatese. Līdz ar to arī skaņa - klusa čalošana no zaru laušanas ir tikpat relaksējošas kā putnu dziesmas!

Vakars paliek vēsāks, bet lieliskais ekipējums katrā brīdī dod iespēju izvēlēties pareizo apģērbu un tāpēc jūtamies labi. Dzerot matē tēju pie ugunskura sāku iepazīties ar ceļabiedriem. Neapšaubāmi lielākais runātājs ir Marcelino no Vigo pilsētas Spānijā, Galīcijas reģiona. Viņa jāšanas pieredze pa Pasauli mērojama jau 20 gados. Tiekam aicināti uz telti - restorānu, kur uzklāts skaists galds un pie vakariņām klāt izcili Čīles sarkanvīni. Pēc vakariņām izvēle ir provocējoša - viskijs, tequila, rums, džins, šnabis, carolines, araucano un citi liķieri. Izvēlos araucano ar ledu, to iesaka vietējie, tas esot labs kuņģa darbībai un nomierina nervu sistēmu...

2. diena - 3.februāris, ceturtdiena

Pārdomas un miers

Šodien ir brīvdiena, un ļoti prātīgi, ka pēc pamatīgas izjādes katra nākošā diena ir brīva, lai varētu relaksēties. Katrs atrod savu nodarbi. Ejot pa kalnu upi,, atrodu milzīgu akmeni. Nekur jau nav jāsteidzās. Šeit nav interneta un mobilo sakaru. Vēlāk izlieku gultu ārpus telts un veroties Andu kalnos sauļojos. Gulta ir vieglas konstrukcijas, saliekama, tai pašā laikā ļoti ērta. Marcela visiem veic masāžas. Tam nolūkam pirms un pēc pusdienām tiek pārkārtota telts - restorāns.

3.diena - 4.februāris, piektdiena.

Pasaule To vēl nav redzējusi

Dodamies ceļā pirms deviņiem no rīta. Ap pusdienām atgriežamies Ozolu ielejā, no kurienes sākām savu ceļojumu. Jājām pa citu ceļu, jo šo pašu posmu veicam stipri ātrāk. Tiesa, arī pieturvietas nebija tik garas un to bija mazāk. Tikai tagad ieraugam, ka tepat aiz plašās Ozolu ielejas draudīgi paceļas aktīvais Chilean vulkāns, kura konuss ir klāts ar sniegu, un kurš pedējo reizi savas aktivitātes izrādīja 2009. gada februārī, kad Čīlē bija stipra zemestrīce.

Neliela atelpa, un sākam savu lielāko šī ceļojuma odiseju - 9 stundas ceļā. Visvairāk mani pārsteidza Dabas dekorāciju maiņa - tūkstošgadīgs mežs, kur starp 40 metriem augstiem ozoliem (salīdzinu ar savu Ogres lapegli 36 m) atdusas jau paklupušie sudraboti sirmie koku stumbri. Saules staru mirdzums padara tos tēlainus un šķiet, ka Tu jāj pa pasaku mežu, kādu esi redzējis bilžu grāmatās. Ik pa brīdim mutuļo kāda kalnu upe, pie kuras zirgi apstājas, lai padzertos un atjaunotu savus spēkus. Pusdienas pauzē Marcelino zirgs trīs reizes apgūlās. Starp citu, zirgi guļ stāvus, tikai ik pa brīdim nedaudz kriksī paceļot vienu kāju, tādējādi to atpūtinot.

Ceļa turpinājumā ieraugam jau apdzisuša vulkāna siluetu, kuram neatlaidīgi tuvojamies. Tā konuss atgādina Vezuva vulkānu. Paceļoties arvien augstāk mainās flora, tā kļūst nabadzīgāka, bet skati - vēl iespaidīgāki! Nonākam pustuksnesī. Viena no pustuksneša pazīmēm, ka zāle aug kušķiem, nevis paklājveidīgi. Esam 2500 m.virs jūras līmeņa, šajā vietā, kad rietošās saules stari izgaismo krāsainās klintis, bet zem zirga pakaviem ir melna lava, kad tālumā redzi Argentīnas virsotnes, bet vulkāna konuss ir draudīgi Tev pietuvojies, kad ik pa brīdim kādam kalnu strautam apkārt parādās zaļa oāzes saliņa, vēlreiz apliecinot zināmo patiesību, ka ūdenī ir dzīvības spēks, Tev liekas, ka Pasaule kaut ko tādu vēl nav redzējusi. Es nerunāju par bildēm vai ainavām, bet gan par tām emocijām, kuras tu jūti atrodoties uz zirga, un redzot tālu pirms un aiz sevis jātniekus platmalēs, kuri dodas atklāt, ieraudzīt...

Šeit romantisms nepazīst robežas, jo viņam šeit tās vienkārši nav, tā izzūd. Nonākot pie stāvas, akmeņainas klinšu kraujas, pirmajā brīdī nesapratu, kā zirgs nokāps lejā, bet veidojot zig - zag cilpas, mēs pēc brīža jau esam Karsto ūdeņu ielejā. Tā atgādina milzīgu futbola laukumu, kura tribīnēs (domā kalnu nogāzes) varētu ierīkot lielāko Pasaules stadionu. Pārsteidzošs skats, un Tu saproti, ka viss notiekošais ir Dialogs - ar zirgu, ar Dabu, ar ceļabiedriem un pašam ar sevi. Šajā ceļojumā cilvēks ir dialogā ar sevi, ar savām izjūtām, emocijām, iespaidiem, ar pārdomām un savu brīvību.

Un tā, Pasaules lielākā stadiona pakājē izvietojusies mūsu otrā apmetne, kurā atkal pavadīsim divas naktis. Viss kā iepriekš - ugunskurs, restorāns un virtuve, tikai pilnīgi cita vide un cits personāls: šefpavārs, viņa palīgs, apmetnes komandants un citi arriero - tā šeit Kordiljeros (Andos) sauc zirgu ganus. Šeit mūs sagaida B komanda, bet pirmās apmetnes vīri (A komanda) jau ir devusies ar visu ekipējumu uz nākošās apmetnes vietu, kura ir jāizveido, lai pēc pāris dienām atkal mūs sagaidītu.

Nekad neaizmirsīšu šīs nakts ugunskuru. Nekad vēl liesmas nebija nesušas tādu mieru, labsajūtu. Es biju redzējis tādu ugunskuru filmās, bet nekad nebiju tā sajutis uguns mieru, kura liesmas atklāja arriero mierīgo seju vaibstus, kādi var būt laikam tikai kalnu iedzīvotājiem vai tiem, kuri dzīvo tālu no 21. gadsimta civilizācijas. Dzerot matē tēju viņi klusējot vēroja liesmas un ik pa brīdim arī mūs. Tie paši kovboji, tikai šeit - arriero, savukārt Argentīnā tie ir gaučo /gaucho/.

Pavisam blakus apmetnei saplūst aukstā un karstā ūdens strauti. Aukstais ir tiko kā atbrīvojies no ledāja, no sasaluma, un steidz nest savu dzīvības spēku. Arī karstie zemes dzīļu ūdeņi ir sameklējuši savu ceļu līdz Zemes virsmai, izlauzušies līdz saules gaismai un tagad kūpēdami dalās ar savu siltumu. Un te, Karsto ūdeņu ielejā abi šie strauti ir satikušies! Viņus vēroju, domāju un aizdomājos... viņi saplūst kopā kā divas stihijas - ledus un uguns, kā sarunājuši tikties tieši šeit. Teltī miegs ir pasakains, strautu čalošana gluži kā šūpuļdziesma mani ieaijā un varbūt tāpēc naktī redzu skaistus sapņus 2500 metru augstumā. Arī šo vietu Daba nav apdalījusi neskatoties uz nabadzīgo augu valsti.

4.diena - 5. februāris, sestdiena.

Piedzīvojumi ielejā

Šī diena ir brīva, un mēs dodamies pastaigā uz otru ielejas pusi. Zaļajā oāzē ganās zirgi un govis, bet nogāzes akmeņainajās virsotnēs vēl vizuļo sniega kolonijas. Apmēram pēc vienas stundas gājiena ar Makarenu un Alberto sasniedzam vulkānisko strautu - upi, kuras ūdeņi ir par karstu, lai tajā varētu plunčāties. Dodamies gar upes kaskādēm uz leju, līdz nonākam pie ūdenskrituma, no kura var redzēt, ka tālumā upe saplūst ar otru upi. Šķērsojot pļavu sasniedzam to un atklājam, ka šis ūdens ir ideāls, lai viņā relaksētos. Tad arī sākās šīs dienas piedzīvojums. Pēc nepilnas stundas plunčāšanās spēcīgā straumē starp dabas izveidotām akmens džakuzi, dodamies atceļā. Sākumā nekas neliecina, ka ir vairāki ceļi, pa kuriem doties uz apmetni, bet pēkšņi mūsu priekšā pavērās ... trīs ielejas!!! Alberto gribēja iet pa kreiso, man šķita, ka vidējā ir īstā bet Makarena šaubīdamās ieminējās par labās puses ieleju. Bija skaidrs, ka apmaldīšanās gadījumā mums nāksies mērot divkāršu ceļu, jo diez vai gribēsim ar kājām doties šķembu akmeņiem klāto kalnu pārejās. Pēc mazas pauzes pieņēmu lēmumu aizskriet līdz vietai, no kurienes paverās visa labās puses ieleja. Makarena un Alberto palika gaidot. Pēkšņi atcerējāmies, ka mums jau ceturto dienu nav un nevar būt mobilo sakaru.... Atcerējāmies arī traģisko stāstu par Urugvajas regbija komandu, kuras lidmašīna pirms 20 gadiem avarēja šajā apkaimē, un brīnumainā kārtā dzīvi palikušie devās civilizācijas meklējumos, tikai ... nepareizā virzienā, līdz cilvēka saprāts pazuda un viņi palika par kanibāliem, apēzdami viens otru. Protams, ka palīdzēja līdzenums, kuru neaizklāja neviens koks un skaistais saulainais laiks, lai Labās ielejas tālumā ieraudzītu mūsu apmetnes teltis. Kāds prieks! Gluži kā labo ziņu vēstnieks nesos pie savējiem, lai paziņotu ka pareizais virziens atrasts!

Esmu dienasgrāmatā pierakstījis, ka šodien mainījās mans priekšstats par ceļošanu. Vismaz vienu reizi mūžā es ieteiktu katram veikt šādu pārgājienu zirga mugurā, būt kopā ar Dabu un dzīvnieku. Tev nav pat jāskatās zem kājām, zirgs zin, kur iet, bet Tu vēro un priecājies. Cik bieži cilvēki pusmūža gados uzsāk nodarboties ar slēpošanu, zemūdens peldēšanu? Kordiljeru vilinājums ir tā vērts!

Pēc pusdienām jau izstāstījuši par atklātajām skaistajām kaskādēm Karsto ūdeņu ielejas viņā pusē visa komanda nolemj doties vēlreiz uz šo vietu, bet šoreiz jau zirgu mugurā. Makarena ir paņēmusi līdz uzkodas un tieši pie strautiem sagatavo lielisku kokteili - 1/3 Jim Beefeter, 2/3 Martini, citrons un ledus. Tā atcerēdamies rīta piedzīvojumu, atkal sildamies strautos.

Labākais laiks doties šādā pārgājienā ir janvāris - februāris, bet sezona ilgst no novembra vidus līdz aprīļa beigām, tā teica Daniels, firmas dibinātājs. Firmai ir tikai viens gads, viņa vēl nav uzņēmusi ceļotājus. Tas tiks uzsākts tikai 2011/2012 gadu sezonā. Varu kā lietpratējs pateikt, ko nozīmē "All inclusive" serviss, un kādas ir tā izmaksas nepieejamās vietās. Tā piemēram Venecuēlā Margaritas salā rums maksā no 10 USD, savukārt Kanaimas Nacionālajā parkā jau tās pašas markas cena ir 40 USD, bet aizbraucot līdz Anhela ūdenskritumam, ja no kāda vēlies iegādāties šo pašu rumu, sākuma cena ir 100 USD, un vari priecāties, ja ir izdevies nokaulēt līdz 80 USD. Tieši tāpēc pārsteidz Daniela firmas sagatavotais serviss, lieliskie ēdieni un plašā dzērienu izvēle, kuri visi bija iekļauti ceļojuma paketes cenā.

5.diena - 6.februāris, svētdiena

Realitātes šovs vai gumijcilvēks Narcisso.

No apmetnes bija jāizbrauc 11.00, jo ceļā bija plānots pavadīt apmēram astoņas stundas, bet aizkavējāmies par 2 stundām, jo apkalpojošais personāls nespēja sakārtot mantas. Visgrūtākais bija dabūt guļammaisus atpakaļ cilindriskajās somās. Beidzot dodamies ceļā, bet pirms tam nofotografējamies uz ielejas fona.

Katrā posmā mums ir cits vietējais pavadonis, kurš vislabāk pārzin šo teritoriju, kalnu pārejas un labākās takas. Šoreiz mūsu pavadoņa vārds ir Narcisso. Grūti nosakāms vecums, bet jau sākumā Narcisso bija ļoti smaidīgs un ... manāmi iereibis. Trešo reizi izbraucam cauri Karsto ūdeņu ielejai, kuras ovālā forma un tai apkārt stāvie klinšainie kalni šodien man asociējas ar pasaulē lielāko amfiteātri. Pa vienu no "tribīnēm" mēs paceļamies arvien augstāk un augstāk, paveroties atpakaļ var redzēt visu Karsto ūdeņu ieleju, bet priekšā izaug jaunas un jaunas Kordiljeru / Andu grēdas.

Jā, skolā mēs mācījāmies, ka Ziemeļamerikā atrodas Kordiljeri, bet Dienvidamerikā - Andi. Tomēr Čīlē uzskata, ka te ir Kordiljeri, vēl vairāk, Čīlei ir otrs vārds - Kordiljera. Čīle, tāpat kā Paragvaja tiek uzskatīta par salu kontinentā, jo to no visām pusēm ieskauj vareni Dabas veidojumi: ziemeļos - Atakamas tuksnesis, austrumos - Kordiljeru kalni, dienvidos Ledāju Nacionālais parks bet rietrumos - pasaules varenākais spēks - Klusais okeāns. Tāpēc Čīlē nav sabraukuši imigranti no visas pasaules, nav tāds tautību kokteilis kāds tas ir vienmēr atvērtajā Argentīnā.

Narcisso jāj pa priekšu, mēs paceļamies aizvien augstāk kalnos. Neaprakstāms skaistums paveras visapkārt. Tā ir kalnu pāreja, kuru šobrīd šķērsojam, atkal elpu aizraujošs skats. Tā ir viena no retajām takām, kā tikt ārā no Karsto ūdeņu ielejas. Taka ir tieši tik plata, lai pa to varētu pārvietoties zirgs. Atvadamies no ielejas, lai dzīvo nākošās! Kāds bezgalīgs plašums! Visapkārt kalni, kalni un kalni... Šeit man rodas dziesmas rindas:

"Aiziesim kalnos, tuvāk pie zvaigznēm mēs kādu dien,

Neprasi man, kapēc te tik skaisti, nezin neviens, neviens...."

Ir tāda sajūta, ka es piedalos kādas indiāņu filmas uzņemšanā, kuri meklē savu nākamo apmetni vai dodas cīņā ar kolonizatoriem... Pa brīdim Narcisso skaļi iebļaujas. Sākumā es nesaprotu kas par lietu, bet vēlāk izrādās, ka pa ieleju līdzi Narcisso seko viņa ganāmpulks, brūngani plankumainas varenas govis un buļļi, kurus gan jau ir grūti saskatīt, jo esam tik augstu, ka liellopi atgādina mazus punktiņus. Tāpēc Narcisso balss paliek arvien skaļāka. Man sāk palikt bail par Narcisso bļaušanu, kura var sabiedēt zirgus. Taka ir tik šaura, un mēs esam tik augstu... Pēkšņi dzirdam, ka priekšā kaut kas ir noticis - izrādās, Narcisso zirgs patiesi nav izturējis savu jātnieku un nometis to no sedliem! Neizpratne mijas ar izbīli, atrodam nelielu placi pie kura Narcisso mēģina sakārtot savas parpalas. Citādi nav iespējams nosaukt pavadoņa ekipējumu kurā var atrast visu sadzīvi un vēl segā ietītu pamatīgu jēra gaļas gabalu! Viss beidzas ar vieglu neizpratni un turpinām ceļu. Manas domas lido virs kalnu grēdām... Bet jau pēc neilga brīža, kad esam lejā no kalna un dodamies mežā, zirgs otrreiz izmet Narcisso no sedliem - šoreiz ar pakaļkājām mezdams viņu sev pāri galvai! Narcisso lidoja kādus 4 metrus, kūleņoja un atsitās pret koku. Mūsu grupas Al Capone, kā tika iesaukts Marcelino no Vigo, jātnieks iekliedzās : "Se mataron" - viņu nosita!... Mēs piejājam klāt pie notikuma vietas, Narcisso bija ar rokām apķēris galvu (varbūt tieši šī pašaizsardzība pasargāja Narcisso?) tad lēnām kā pēc murgaina piedzīvojuma atvēra acis, noņēma rokas, un atkal ... pasmaidīja. Protams, ka viņš bija arī palicis manāmi skaidrāks no šādas zirga terapijas.

Turpinām ceļojumu. Kalnu upes, strauti, akmens krāvumi, pakalni, ielejas, krūmāji. Ainava mainās kā filmā, kur katrs kadrs uzņemts citā vietā. Šādas ainavas var izbaudīt tikai zirga mugurā, jo nav tāda transporta līdzekļa, kurš varētu pārvarēt tādus ceļus kā zirgs, un pat ja būtu, tad vadītājam pašam ir jāstūrē, lai nenoripotu no kraujas, bet uzticīgais dzīvnieks paklausīgi un uzmanīgi meklē labāko vietu, kur atdurties viņa pakavam, ik pa brīdim iestiprinoties ar kila krūmāju lapām, kuras ir līdzīgas mūsu kārkliem. Tie aug kušķos 1,5 - 2 metru augstumā. Tā jājot zirga mugurā raisās domas, un sāku sapņot par aperetīvu pirms vakariņām, par labu Čīles vīnu vai kādu bitter dzērienu - piemēram Araucano, ar īsto, 30.000 gadīgu ledāju ledu, kurš kristāliskās struktūras ziņā ir stiprāks un nekūst kā mūsu Lāču ledus. Bet manas pārdomas atkal pārtrauc Narcisso zirgs, kurš mežā trešo reizi (!) nometa nabaga Narcisso, un šoreiz atbrīvojies no sava neveiksmīgā saimnieka, zirgs aulekšiem metās prom. Nezinu, cits būtu sadauzījies vai saskrāpējies, vēl kāds aizvests uz slimnīcu vai palicis turpat uz visiem laikiem ... bet gumijcilvēks Narcisso ir dzimis laimes krekliņā un viņš piecēlās (lasi piedzima) mūsu klātbūtnē jau trešo reizi! Bet zirgs gan bija nolēmis aizlaisties uz neatgriešanos. Šoreiz jau bez zirga mūsu pavadonis veda mūs uz savām mājām, kur viņaprāt bija devies arī dzīvnieks.

Vienā ceļa posmā, kurā bija ļoti slīpa smilšu kāpa, mēs palaidām zirgus pa priekšu, un ekspedīcijas vadītāja Daniela zirgs paklupa un noripoja no kalna un ievēlās kalnu upē. Arī šo skatu es neredzēju, bet tajā brīdī, kad pats biju nokāpis pie upes atsvaidzināties, Daniels mani palūdza noķert viņa apmulsušo zirgu. Tas izdevās samērā vienkārši, ja neskaita ka man vienu reizi paslīdēja kāja un nedaudz atvēsinājos kalnu upē. Arī šoreiz Marcelino no Vigo bija notikumu epicentrā, jo tajā brīdī, kad Marcelino bija apsēdies lai ieturētu azaidu, Daniela zirgs viņam pārlidoja pāri galvai un iegāzās upē! Nu gluži kā Minhauzena piedzīvojumos! Šajā brīdī šo dienu es nosaucu par "realitātes šovu", bet grupas dalībnieki mani par Terminatoru.

Dodamies tālāk uz Narcisso mājām. Tās gan grūti nosaukt par mājām, drīzāk tāds malkas šķūnis ielejas vidū. Bet pati ieleja - pasaka! Visapkārt kalni, gan ar sniegotām virsotnēm, gan zaļām mežiem apaugušām un klinšainām nogāzēm! Nu iedomājieties kādu ainavu no otrdienas romantiskā kino filmām un jūs sapratīsiet kādā skaistumā dzīvo Narcisso, tiesa gan, dārza vietā ielejas vidū viņam ir liellopu aploks, bet tas šeit lieliski iederas.

Zirgu tā arī neizdodas noķert, tā viņš arī apsedlots bēguļoja no sava saimnieka, un laiks spieda mums doties tālāk, jo līdz apmetnei vēl bija jāveic liels ceļa posms. Narcisso zināja tuvāko ceļu, bet bez zirga nevarēja mūs pavadīt. Un tā nu mēs, lai neizaicinātu likteni, devāmies pa garāko, bet drošāko ceļu. Jau sāka krēslot, un sapratām, ka līdz ar tumsas iestāšanos nesasniegsim apmetni. Tikai tad es uzzināju, ka zirgi lieliski redz tumsā, un tad, kad pašam bija jātur acīm priekšā plauksta, lai nesaskrāpētu seju ar kāda koku zaru, zirgs veica savu ceļojumu gluži kā dienā! Toties paveroties debesīs, likās ka visas zvaigznes ir atnākušas paskatīties uz mums! Arī mēs galu galā bijām pakāpušies par 2500 metriem tuvāk tām. Šis zvaigžņu paklājs arī neapšaubāmi bija viens no šīs ekspedīcijas neaizmirstamiem skaistumiem.

Apmetnē ierodamies ap 23.30 pateicoties kalnu ganam Rigoberto, kurš sadzirdēja mūsu aūūū saucienus, un atradās starp nometni un mūsu karavānu. Te mūs atkal sagaidīja ekipāža no pirmās apmetnes - tiekamies gandrīz kā seni paziņas! Patiešām, kāds atkalredzēšanās prieks!

6.diena, 7.februāris, pirmdiena

Pēdējā brīvdiena

Brīvdiena. Sēžu restorāna teltī un atpūšos. Rakstu dienasgrāmatu. Teltī ienāk Ignacio (Načo). Katram Čīlietim ir savs apodo (sp.val), nick name vai latviski - īsvārdiņš. Makarena ir Maka, Sergio - Bepi, Daniels - Dani u.t.t. Načo ir šefpavāra Sergio (Bepi) palīgs. Sergio ir izcils šefpavārs, pēc tautības argentīnietis. Katras ēdienreizes laikā viņš vairākas reizes atvēra telti gluži kā priekškaru un apjautājās, vai mums kā netrūkst, vai nevajag ēdienu uzsildīt un kā mums garšo. Apģērbs rūpīgs, sterili balts, kaut kā neraksturīgi perfekts kalnu apvidum. Sīkums, bet patīkami. Argentīnā lielākoties viesmīļi ir tādi. Telts, kurā mēs ēdam ir plaša. Atsevišķi galds salātiem uz kura atrodas arī visdažādāko dzērienu bārs. Un otrs galds mums - sešām personām, kur ieturam visas ēdienreizes. Telti visu laiku tur aizvērtu, lai pasargātu no moskītiem un lapsenēm, kuru šeit tikpat kā nav.

Pēdējais vakars pie ugunskura ar dziesmām, Rigoberto par prieku visiem sarūpē ģitāru! Dziedam un dejojam visi! Gandrīz kā izlaiduma vakars, pēc pārvarētajiem 100 kilometriem zirga mugurā, pēc piedzīvotā un redzētā!

Epilogs

Un tagad atkal esmu lidmašīnā. Pēkšņi atveru savu dienasgrāmatu - Čīles grāmatu un uzšķiru to lapaspusi, kurā dziesma "Esi sveika, Argentīna" ir pārveidota Čīlei. Argentīnas vietā ir ielikts vārds Kordiljera, bet tango aizvietots ar Cumparsita - mīlas deju. Tā bija 7. februāra nakts, kad mēs dziedājām pie atvadu ugunskura. Cik skaidri man viņa uzausa atmiņā! Ar dziesmām, dejām, laba vēlējumiem un paldies vārdiem par neaizmirstamo piedzīvojumu. Es aizlidoju, bet jau ar 100 kilometriem Čīles sirdī. Varbūt tieši tāpēc maniem vārdiem tiko kā radās melodija, un pienāca klāt vēl divas rindas, lai skaidrāk vēstītu izjusto:

Aiziesim kalnos, tuvāk pie zvaigznēm, mēs kādu dien.

Neprasi man, kapēc te tik skaisti, to nezin neviens, neviens.

Tuvāk pie saules, debesu jumā - mākoņu jūra zied.

Kāpēc tāds klusums? Varbūt pirms vētras... Klusums un miers...

Hardijs Madzulis